ED 4 Interesanti kā divu cilvēku dzīves skatījumi var tik ļoti atšķirties.

Pēdējā laikā naktīs. mājās. pārņem sajūta, ko nekad vēl nebiju tā jutis.
Ja naktis pavadītas centrā, tad galvā domas, kas nekad agrāk nav rādījušās.

Kaut kā plāni man te rakstās pēdējā laikā un I had a lot of catching up to do.
Kaut kā pavirši es to tikko pabeidzu darīt un es sapratu vienu lietu.

Es pirms kāda ne pārāk ilga laiciņa kādam devu solījumu.
Un es tikko sapratu, ka es šo solījumu lauzīšu.
In fact - es darīšu visu, lai man šo solījumu nekad nekad nebūtu jāizpilda citā laikā.


Nemaz nezinu, kāpēc tagad man pēdējā laikā ir tādas sajūtas.
Agrāk, kad man bija patukši iekšā tad es paskumu, un tad vnk paliku par kkādu nezinu ko, who craved attention more than anything, un kurš jutās ok, kad beidzot to atkal dabūja, bet tagad.
Tagad tā nav. Nē.
Man šobrīd ir tāds tukšumiņš iekšā, un you know what. That's kind of okay. I don't mind.
Man nav iebildumu pabūt vienam kādu laiciņu, lai gan vakaros tiešām ir diezgan vientuļi.
Man ir iekšā prieciņš, par to ka kāds, ko pazīstu smaida no visas sirds ūn cer, ka ir atrastas priecīgas beigas.
Bija laiciņš, kad tu man biji "Miho". Laiki kad es domāju ka tā būs. Laiki kad es domāju "someday, somehow, somewhere but it will happen".
Bija gadījies aizdomāties, vai tevi satiekot, man sirds iepukstētos stiprāk.
Un es nezinu. Maybe. But for a different reason. Then again. quite possibly not.
Cik vispār laiks ir pagājis haha. Tiešām smieklīgi uz to paskatīties. bet nu someday it might be a story I somehow tell to somebody.
Maybe someday somehow somewhere. To somebody. When I'm 28.
Man garšoja mūsu pasaka ūn nedaudz garšoja arī mana pasaka, kas turpinājās, kad tavējā jau beidzās, un es centos izdarīt vienu lietu, cik nu tas bija manos spēkos manā situācijā. I think I did it. Ūn tagad nāk meidziņš, un acis veras ciet, so good night. Hoping for a fairy tale dream.


Remember when he asked if they could be together and she said no?
Remember when she asked if they could be friends and he said no?


In this world, every day is dull and full of nonsense.
I cover my ears trying to mute the noise.
Why do people hurt each other?
Can you hear my heartbeat?
Baby I trust you my friend.

In the contradictory, overlapping shadows,
on the recesses of my heart, falling into despair,
While carrying this pain in my chest,
Can I really dream of tomorrow?

Remembering the rainbow I found after the rain
I close my eyes, come fly with me into my dream,
If I have you who shines so strong,
I can envision an everlasting rainbow
And remember the moonlight of the night we met
I can picture it, so many times

And you give yourself away...

That's the way.

Nobody’s perfect.
That is so true.
No man is an island.
That I agree, too.

... We’re only human
So we make mistakes
But we’re also human
To choose what life we take.

I made a mistake once
And it’s a “major major” one.
I don’t want to make the same mistake again
So, I choose not to love you, again.

For to error is human,
To love is divine.
But to piss me off is a mistake
That you shouldn’t make!

Sirsniņa iet "tuk tuk".

Vienmēr ir licies ka es ātri spēju iemācīties lietas, pietam darīt viņas labāk kā tas, kas man to mācīja.. Bet nu man ir jautājums. Kāpēc tik daudzi cenšas, bet nevienam galu galā neiznāk iemācīt man atvērt acis.
Is it cause I really did start sucking, vai arī jūs visi vienkārši esat slikti skolotāji?
Ziniet kā filmās notiek. When a person is down. Then some person shows up, and tells him that one thing, that lifts off all the pain and confusion.
I want that.
Šobrīd so confused. Kkā pat ir nedauz.. jā.. naids. pret cilvēkiem kopumā. pretty much visi ir tik.. parasti. tik neinteresanti. Es gribu redzēt kko, kas mainītu to visu. Es gribu tuktuktuktuk.

Dzīve ir skaista?