Domiņ...a.

Mjām, tā nu sēž te viens cilvēks, aizdomājies par lietām par kurām nekad nav domājis..
ir gandrīz 3 naktī un viņš sēž un raksta jebko kas tik ienāk prātā.
Sēž un domā par to kāda dzīve ir tagad. Par to kā viņa tik krasi izmainījās pirms gandrīz vai gada.. no vienas puses viņam viss ir labi, un lielākā daļa cilvēku viņa vietā būtu ļoti laimīgi, bet kādēļ viņš, pat esot laimīgs, tomēr sēž šeit un raksta šos vārdus?
Kādēļ viņš gandrīz katru dienu atceras vienu cilvēku, ar kuru ir pavadījis tik kādas 30 minūtes no savas dzīves? Viņa dzīve ir nedaudz vairāk par 410 tūkstošiem minūšu, kādēļ viņam tik svarīgas ir tieši šīs 30, kuras nebūt nebija tik labas, cik varēja būt? Varbūt tieši tādēļ? Diez vai, jo viņam tādas lietas nepatīk.. man.. tādas lietas nepatīk.. tādi notikumi..
kādēļ viņš joprojām šad tad uzvelk skrituļslidas, vai arī vienkārši iekāpj autobusā, un dodas uz poliklīniku, nejau pie ārsta, bet uz autobusa pieturu, kas turpat vien ir, lai paskatīties, vai tur, kas ir mainījies, bet katru reizi saprot ka viss tomēr ir tā pat kā bija pagājšreiz..
Kādēļ viņš pastaigājas garām mājai, pie kuras reiz samīļoja vienu cilvēku, un ar jocīgām sajūtām apskata sarkanu mašīnu, kas nezin kāpēc šķiet kaut kur redzēta. Kādēļ viņu galīgi neuztrauc, ka viņš īpaši nepatīk apkaimes suņiem un mašīnām, kas brauc garām.. Kādēļ.. KĀDĒĻ..
Viņš iet pa ceļu, kurā reiz kādu apturēja, paņēma viņas galvu savās rokās, un piespieda paskatīties uz luktura gaismu, sakot ka tur kaut kas ir, bet īstenībā, darīja to tikai tādēļ, ka gribēja pieskarties un pārliecināties, ka viņš tur nav viens.. Aiziet zem tilta, kurš viņam nez kāpēc šķita ļoti īpašs, un viņa tik nodomāja ka viņš ir muļķis, bet viņam bija vienalga, viņam bija labi, viņš kaut ko gribēja, pat nezināja ko.. bet viņš zin ka viņš tad, tur, to nedabūja, bet viņam arī tas bija vienalga. Atceros, kā viņi stāvēja viens no otra kādu 5-6 metru attālumā un strīdējās, vai iet tālāk, vai palikt tur pat, un tad viņš ieslēdza dziesmu, kura viņiem bija īpaša, cerot ar to kaut ko panākt, bet arī ar to viņš neko nesaņēma.. Viņš samierinājās un piekrita pamest to tiltu, kas viņam bija nezin kādēļ tik īpašs, atstāja tur savas cerības izdabūt no tā tilta kaut ko, ko varētu kādam pastāstīt, kaut kādu brīnumu, kaut vai ka tur zem tilta parādītos kaut kāds jocīgs portāls un no turienes izlīstu kaut kas pilnīgi negaidīts.. Bet jā.. viņš piekrita pamest to vietu, un devās gar krauju pakaļ viņai, garām žogiem pa pauguriem, un tad viņš saprata ka viņš tur ir viens, jo viņa ir aizgājusi tālāk.. viņš pagāja uz priekšu līdz vietai kur ceļš sadalījās, un nevienā pusē viņš nevienu neredzēja. Viņš jutās tik vientuļš. Viņš nezināja kur viņš ir. Zinu tikai, ka viņš devās atpakaļ, garām žogiem, kraujai, līdz tiltam. Līdz tiltam, zem kura viņš apsēdās un joprojām gaidīja kādu brīnumu, bet šoreiz viņš gribēja tur satikt cilvēku.. it nemaz ne negaidītu, bet tieši vienu cilvēku. To kurš tikko vēl bija tur. Bet diemžēl.. Nu jā.. tā nu viņš gāja projām no turienes, pa aukstumu.. vai es jau teicu, ka tad bija ļoti auksts? Beidzot pēc vairākiem telefonzvaniem, viņš saņēma vienu pretī ar vārdiem "Kaut ko gribēji..?" Šie vārdi bija tik.. auksti. Ar tādu jocīgu smīnu, it kā neveiklu.. Bet bija jau par vēlu, viņā iekšā mazais brīnums kas tovakar viņā mājoja bija jau nosalis, un viņš neko vairs nevēlējās. Viņš gribēja tikai siltumā, un to meklēt viņš devās uz soliņa.. kur viņš sēdēja ilgi. klusumā. it kā viens, bet nē. un nosala.. viņš nejuta ne kāju, ne roku pirkstus. nosalis bija viss. Tad viņš piecēlās, pavadīja viņu līdz mājai, mājai kurā dega gaisma.. un aizgāja, un neatcerās no tā vakara vairāk neko, izņemot to, ka autobuss bija klāt tieši laikā, it kā tā būtu zīme, ka viņš tajā vietā pavadīja tieši tik laika, cik vajadzēja..
Dīvains vakars.. Neaizmirstams vakars.. Bet kādēļ..?