Šī bija interesantākā nakts no tām, kas pavadītas vienatnē.
Aizgāju gulēt kkur ap 1iem ūn jā, apgūlos, izslēdzu gaismu, ūn sapratu ka aizmigt nevarēšu, jo miegs it nemaz nenāca, sõ ieslēdzu telefonā mūzikas atskaņotāju ūn kādas lēnas fõršas dziesmas ūn by the way nonācu pie secinājuma ka man tādu dziesmu ir maz, tikai 15.
Ūn nu jā, tā nu es, tā sakot, gulēju ūn klausījos dziesmas and nū protams ka sākās domas par viskautko, ūn jā.. aizdomājos par pagātnēm and stuff, and smaidīju.
Kkā dīvaini ka atmiņā nāca viss labais kas pagātnē bijis ar dažiem cilvēkiem, ūn nejau vnk labās lietas, bet tieši sajūtas. Tik dīvaini izjust pagātni uz savas ādas, kad tās pagātnes vairs it nemaz nav. And so, tā nu es gulēju ūn smaidīju, ūn gandrīz pat pirmo reizi dzīvē [I think] no gultas piecēlos lai visu to aprakstīt te, bēt nu tomēr paliku savā migā, jo tur bija tik labi, sõ rakstu to visu tagad. [es by the way tiiik labi izgulējos pa tām 4h-or-something (sun) ]
Jām.. forša nakts..
Here's a little lullaby for all the people who were special in my life, and for a few who still are, for some unknown reason.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru