Vakar bija viens no drausmīgākajiem mirkļiem manā mūžā, bet nu I guess tas ir pārdzīvots. :)
Un vispār.. beidzot mana galva domā pareizi, tā kā tai jādomā.
Beidzās laiks skumjām un nožēlojumainībai, kā arī "lūdzu pažēlojiet mani" attieksmei.
Ir laiks atvērt acis un redzēt visu labo, kas ir, un beigt izturēties tā itkā nekā laba nav.
Šodien saņēmu vienu no patīkamākajiem zvaniem savā dzīvē. Cik dīvaini, zinot nesenos notikumus.. Bet šis zvans lika man aizdomāties, un man prieks, ka beidzot mans atmiņu plauktiņš ir sakārtots, un labās atmiņas ir atsevišķi no sliktām atmiņām, un tagadne ir atsevišķi no abiem iepriekš minētajiem.
Like Nathan said
Maybe I don't need saving after all. ^___^
Un vispār, pats galvenais, es atcerējos par savu mīļo tārpiņu (^_^);;;;;;;
viņs ir pa diviem semikoliem paaudzies kopš pēdējās reizes kad es viņu atcerējos.. ^__^
.. Un tomēr žēl, jo es ļoti labi apzinos, ka man šobrīd ir tik labi, bet pēc maksimums mēneša.. eh.. :(
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru