Šobrīd esmu reālā šokā, jo rakstot šā ieraksta virsrakstu man atnāca viena faking dīaina sms no nezināma nummura, tā it kā pasaule man teiktu "neraksti šito ierakstu", bet nu whatever.
Noskatījos "5 Centimeters per second", ūn pēdējā sērijā, trešajā, kad dziesmas fonā tika parādītas daudzas lietas starp 2 varoņu dzīves gaitām, man nedaudz pazuda fõkuss. Ne gluži nedaudz, jo es reāli skatījos ekrānā visu laiku, un noskatoties vēlreiz, izrādās es kādas 5 min vispār biju palaidis garām.. Anyway tas viss tādēļ, ka šitas gabals, it īpaši beigas. [5:00-5:40]
Man lika aizdomāties par vienu cilvēku no savas pagātnes vārdā Rūta, ūn precīzāk par vienu vēstuli, kas tagad ir apm 30 cm attālumā no manas labās rokas. "5 centimeters per second" ir tāds interesants gabals.. emocionāls, nedaudz neskaidrs un aprauts, bet skaists, un ar skumjām beigām, kas arī laikam ir iemesls kādēļ man tas asociējas tieši ar pirms dažām rindiņām minēto, kaut gan ir ļoti daudz dažādu paralēļu ko var novilkt, piemēram.
2 Cilvēkiem ir "sava vietiņa".
Viņi ir tālu viens no otra.
Viss ir miglā tīts, un galu galā viss sabruka dažu notikumu dēļ.
Ar laiku viņi attālinājās, bet..
Vēl ļoti dīvaina sakritība ir galvenā varoņa ieradums rakstīt pašam sev īsziņas, izlasīt vienreiz, un dzēst nesaglabājot. I guess that makes me a little bit less of a freak.
Anyway.. es nevaru gluži tā te ierakstīt kādēļ šis gabals man tik ļoti lika aizdomāties par šo sarkano vēstuli.. bet..
pārlasīt es viņu pārlasīju.. damn..
Neiedziļināšos šitajā, īsi runājot, vēstules ir sasodīti spēcīga lieta, kad tās raksta īstais cilvēks.
Būs jāaiziet uz to tā saucamo. "vilciena staciju, sniegotā vakarā, ar 4-or-so stundu nokavēšanos"..
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru