Šodiena.

Nū kā to labāk aprakstīt...
"Kā uz sudraba paplātes.."
Nebūtu viena maza āķīša, tad būtu uz zelta vai vispār dimanta paplātes, bet nu jā.
I guess nebūtu jau nemaz tik grūti..
Bet nu es pats tik pat kā biju viņa vietā agrāk..
Ūn tieši tādēļ var teikt.. ka.. viņam.. ir tik sasodīti paveicies.. Bet tas nevilksies ilgi. And I won't even have to do a thing.
Ūn neskatoties, ka man jau labak ir ja viņam viss sabrūk.. bet nu.. daļa manis, dīvainā kārtā, vēlas, lai viss viņam tomēr būtu labi.
I don't make sense. Bet nu.. ehh.. :)
Tik dīvaina sajūta, kad tavos spēkos tiešam ir kaut ko mainīt, tā teikt, izmainīt dzīves ritējumu sev par labu, bet nodarot skādi kādam citam..
bleh.. :|