Pagremdējos atmiņās, palasīju visus svarīgos rakstiņus, kas man ir un jā.. dažas rindas tagadējā situācijā izcēlās..
Manai sirdij ir tikai daži svarīgi datumi un tu zini vienu no viņiem un nav svarīgi vai mēs vēl esam vai nē svarīgas ir atmiņas un atcerēties to jauko. Nevis sēdēt un dusmoties par to ka es izvēlējos tomēr pazust. Es ticu ka tas nav vielgi, bet dažreiz vnk ir jādara tas kas ir pareizi, nevis tas ka tev liktos pareizi. So ja tāds bŗidis pienāk tad atceries – let me let you go and forgive me. And then let yourself let me go and be happy.
(...)
Manī ir daudz dažādu cilvēku, bet tu vienalga manī redzi tūtiņu vienu pašu. Un es patiešām nesaprotu kā tu to dabū gatavu, bet labi pat ka tā. Es vismaz to nevaru sabojāt. Tu vnk mani mīli tādu kāda es esmu. Un tas ir tik frikin’ jauki un man svarīgi.
Lai gan es zinu ka visticamāk ja viss tomēr beigsies, tad tu vairāk tā nedomāsi, zinu ka tad būšu slikta un iespējams man nepiedosi. Taču dzīve ir pilna negaidītu notikumu – and you just have to deal them. Tāpēc es ceru ka tomēr man piedosi un spēsi kādu dienu ar mani atkal parunāt kā ar cilvēku nevis kādu kas saplēsa tavus sapņus.
Nu jā.. lika man aizdomāties, tie vārdi, kad tos lasīju pirmo reizi, nozīmēja kaut ko pavisam citu, kā to, ko viņi nozīmē tagad..
Nozīme ir tik ļoti mainījusies, ka tas pat ir absurds..
Ūn man ir kauns. Es tiešām, goda vārds nezinu kādēļ, jo es tiešām neuzskatu ka esmu nogrēkojies kaut kā, bet par kaut ko man ir kauns.. Tik ļoti, ka gribas zemē ieurbties, satīties tur kamoliņā un ar samiegtām acīm drebēt..
Something's scaring me. Bigtime.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru